Piektdiena, 24. oktobris.
No rīta vējš pierimst, un noguļam vēl pāris stundas, ap 8niem sākam rušināties laukā no telts, lai apskatītos kur tad esam iepērušies (kā jau parasti šādos ceļojumos – vakarā, tumsā tiek atrasta vieta kas “būs OK”, un no rīta,pa gaismu var novērtēt situāciju) Nakts vējš telti ir mazliet apskādējis – viens stūra stiprinājums ir ieplaisājis un viens mazs plīsums tentā, vārdu sakot – nekas īpašs. Izrādās esam apmetušies vietā, kur paveras superīgs skats uz lejup esošo serpentīnu un jūru, vēlāk speciāli abraucu 200-300m tālāk, lai uztaisītu bildi, kur nemaisa koki. Prīmusu joprojām neesam nopirkuši, tāpēc rīta kafija izpaliek. Taisnības labad jāsaka, ka tā arī nenopirkām visā ceļojuma laikā, bet tā kā ir silts , tad īsti nemaz neprasās. Atceroties citus ceļojumus (Norvēģija u.c. tuvāki, – no rītiem un vakaros prasījās kādu siltumiņu) Šeit pa dienu ir pāri +20 , pa dienu var braukt šortos un T-kreklā (un šad tad arī bez krekla 🙂 ) , vakarā gan kad saule riet, itin fiksi tiek savilkts krekls -> jaka -> vējjaka. Stāvot ir OK, bet braucot nemaz tik silti nav. Tā nu sapakojamies un dodamies atpakaļ Spāniju, El Porto. Pie viena vēlreiz apskatamies, kāda tad Cerbera izskatās dienas gaismā, pabraukājam gar molu un pēc pārbrauciena esam beidzot nonākuši El Porto. Ņemot vērā , ka esam atbraukuši ari hobija – geocaching – dēļ, divu dienu laikā esam atraduši veselus divus slēpņus. Statistika graujoša, tāpēc esam apņēmības pilni to labot. Tā kā bilžu ir pārāk daudz, lai liktu tekstā, izskatās ka ērtāk būs pievienot galeriju ar komentāriem pie bildēm, tos lasot būs daudz vairāk info)
El Porto de la Selva, kā izādās ir visnotaļ interesanta vieta – pilsēta, ar pašvaldību, mēru, ģērboni utt. un… ~1000 iedzīvotājiem 😉 Tomēr pilsētele ir samēra populāra tūristu vidu, un šo to viņi arī zvejo. Tur arī mēs sākam savu garo ceļu. Sākumā kastes lasās raiti, pēkšņi priekšā kalns ar gājēju taku pār kalnam, kas sastāv praktiski tikai no akmeņiem. Nolemjam pasaudzēr braucamrīkus un braucam apkārt. Līkums sanāk pamatīgs, sanāk aizbraukt atpakaļ līdz El Porto un tad pa serpentīniem pāri kalnam. Štrunts par tām kastēm, kalni ir fantastiski. Izbaudu braucienu uz 100% (droši vien traukšanās, ar rolleru pa serpentīniem tikai ķiverē un šortos nav tas prātīgākais ko es dzīvē esmi darījis 😀 )
Kamēr es te šo visu rakstu, esmu uzzinājis vēl vienu interesantu faktu – Sv. Jēkaba ceļš , arī Cami de Sant Jaumes, arī Santiago Compostello – katalāņu valodā nozīmē arī – Piena ceļš. Jā, to pašu, visiem zināmo galaktiku (un nevis šokolādi). Ja latviešu versijā ceļotāji sekoja rīta zvaigznei, tad spāņi to ir izdomājši savādāk – Zvaigzne, kas rādījusi ceļu uz Compostello.
Piena ceļš savukār ir no latīņu valodas – Via Làctia. Šeit faktiski visi runā tikai katalāniski. Pie gandrīz visām mājām – izkārti Katalonijas karogi. Veikalos – kā mums ir “nepērc svešu”vai “Latvijas produkts” , viņiem ir zīmītes “atbalsti vietējos”, “ražots Katalonijā” (un nevis – Spānijā!), tur šis viss izskatás baigi nopietni.
Uff, aizpļāpājos. Mēs tikmēr ripinām pa kalniem, lejām, ciematiem- La Vall de Creu, Vilajuiga, Marza, Peralada, Vilabertran – nossaukumi, kas gan jau neko neizsaka, līdz pievakarē nonākam Figueres, kas jau ir diezgan liela un populāra pilsēta. Slvenāko vietu – Salvadora Dali teātri/muzeju apskatām tikai no ārpuses, vēl šādas tādas interesantas vietas, ieskaitot vietējo ēstuvi, kurā pārdevēja/viesmīle māk tikai “thank you”. Lai nu kā, tur ir arī viens čalis kas drusku māk angļu valodā, beigu beigās visi esam izrunājušies , katrs savā valodā, un mēs beidzot tiekam pie savas maltītes 🙂
Starp citu – tas ka ārpusē rakstīts Coffee & Pasta, nebūt nenozīmē, ka te var dabūt kafiju un makaronus, bet gan kafiju un kaut kādu kruasānam līdzīgu radziņu 🙂
Tikmēr ārā ir satumsis, un mēs dodamies ārā no pilsētas, uz Bascara pusi meklēt vietu naktsmītnei.
Vēl šādi tādi komentāri pie bildēm, bet turpinājums – nākamajā sērijā 😉
